Dzelzs deficīta anēmija: pilnais ceļvedis pacientiem

Šajā rakstā apskatīsim iespējamos dzelzs deficīta cēloņus, diagnostikas un ārstēšanas iespējas pie ģimenes ārsta un ginekologa. Noskaidrosim, kas ir dzelzs trūkums organismā, kāpēc tas var rasties un, kur ar šo problēmu vērsties.

Kāpēc dzelzs trūkums organismā ir tik izplatīts?

Dzelzs deficīta anēmija ir visbiežākā uzturvielu deficīta izraisītā anēmija pasaulē. Tās iemesli ir vienkārši: nepietiekams uzņemtais dzelzs daudzums ar uzturu, sliktāka uzsūkšanās, palielinātas vajadzības ( visbiežāk grūtniecības gadījumā) un asins zudumi (menstruācijas, kuņģa‑zarnu trakta asiņošana). Pasaules mēroga pārskati un klīniskās vadlīnijas konsekventi uzsver, ka dzelzs deficīta anēmija ir bieži sastopama un ārstējama, taču tās cēlonis vienmēr jāmeklē mērķtiecīgi.

Pasaules veselības organizācijas norāda, ka ar anēmiju dzīvo simtiem miljonu sieviešu un bērnu; dzelzs deficīts ir visizplatītākais cēlonis. Tas nav tikai “nogurums” – anēmija tieši ietekmē mirstību, mātes un bērna iznākumus un dzīves kvalitāti.

Dzelzs loma organismā un “hēma dzelzs” nozīme

Dzelzs ir hemoglobīna un mioglobīna sastāvdaļa, kas piedalās elektronu pārnesē un hormonu sintēzē. Uzturā dzelzs ir divās formās: hēma dzelzs (dzīvnieku izcelsmes produkti) un nehēma dzelzs (augu izcelsmes produkti). Pastāv uzskats, ka hēma dzelzs uzsūcas labāk. Tipiskā “rietumu pasaules” diētā nodrošina ~10–15% kopējā dzelzs daudzuma, tomēr šī proporcija dod nesamērīgi lielu ieguldījumu absorbcijā.

Lai nodrošinātu normālu dzelzs līmeni asinīs nepieciešams apvienot nehēma dzelzi (pākšaugi, zaļie lapu dārzeņi) ar C vitamīnu un/vai nelielu daudzumu hēma dzelzs avotu (gaļa, zivis), lai uzlabotu uzsūkšanos.

Dzelzs trūkuma pazīmes: kad jādomā par analīzēm?

Visbiežāk pacienti sūdzas par nogurumu, nespēku, elpas trūkumu slodzes laikā, bālumu, reiboņiem, galvassāpēm un sirdsklauvēm. Mutes kaktiņu plaisāšana, trausli nagi un matu izkrišana arī pieder pie dzelzs trūkuma pazīmēm. Uzskaitītie simptomi ir nespecifiski, tāpēc diagnostika balstās uz asins analīzēm.

Retāk pacientiem rodas vēlme ēst netipiskas lietas, piemēram, krītu vai ledu – PICA sindroms. PICA nav “kaprīze”, bet bieži saistīta ar izmaiņām smadzeņu dopamīna sistēmā un garšas uztverē, ko ietekmē dzelzs trūkums organismā.

Ko nozīmē “zems dzelzs līmenis asinīs” un kādas analīzes nepieciešamas?

Ikdienā pacienti bieži vēlas noskaidrot “dzelzs līmeni asinīs”, taču atsevišķs seruma dzelzs rādītājs ir mainīgs un diagnostikā nepietiekams. Lai noteiktu, ka asinīs ir pazemināts dzelzs līmenis, starptautiskās vadlīnijas rekomendē veikt paplašinātas asins analīzes:

• Pilna asins aina - nosaka eritrocītu skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu un eritrocītu indeksus (MCV, MCH, MCHC), ar ko klasificē anēmiju
• Feritīns - galvenais audu dzelzs uzkrājumu marķieris
• Transferrīna piesātinājumu (TSAT) - rāda cirkulējošās dzelzs pieejamību
• CRO - jānosaka, ja ir aizdomas par iekaisumu — jo iekaisums paaugstina feritīnu neatkarīgi no dzelzs statusa
• Šķīstošais transferīna receptors (sTfR) ir noderīgs, jo iekaisums var maskēt dzelzs deficītu.

Diagnostiskie sliekšņi:

• Atsevišķas ārstu asociācijas iesaka feritīna robežvērtību 45 ng/mL, nevis 15 ng/mL, lai nepalaistu garām dzelzs trūkumu.
• Hroniska iekaisuma vai hroniskas nieru slimības gadījumā feritīns var būt “maldinoši normāls”; papildus jāvērtē TSAT un citi rādītāji.
• Dzelzs līmenis asinīs norma vīriešiem ir 80–180 µg/dL, bet sievietēm 60–160 µg/dL

Pietiekami labs hemoglobīna pieaugums( ≥10 g/L) 2 nedēļu laikā pēc terapijas sākuma praktiski apstiprina absolūtu dzelzs deficītu – pat ja sākotnējie rādītāji bija pretrunīgi.

Dzelzs trūkuma cēloņi: ģimenes ārsta un ginekologa loma

Dzelzs trūkums nav diagnozes “gals”, bet gan signāls meklēt cēloni:

• Sievietēm pirms menopauzes – biežākais iemesls ir menstruālā asiņošana; tomēr gastroenterologu asociācijas iesaka apsvērt arī gastroskopiju un kolonoskopija, jo kuņģa - zarnu trakta patoloģijas var slēpties bez simptomiem.
• Vīriešiem un sievietēm pēc 40 gadu vecuma –tiek rekomendēta gastroskopija un kolonoskopija
• Ja endoskopijas laikā nenosaka asiņošanas cēloni, tad veic Helicobacter pylori biopsiju un ārstēšana pozitīva rezultāta gadījumā; celiakijas gadījumā – seroloģija ar biopsiju tikai pozitīva testa gadījumā. Visbiežāk Helicobacter pylori biopsiju veic skrīninga ietvaros, lai pārliecinātos par baktērijas neesamību kuņģa gļotādā.

Ārstu nozīme dzelzs trūkuma gadījumā

Ja rodas aizdomas par dzelzs trūkumu organismā un novēro kādu no simptomiem, tad rekomendējam vērsties pie ģimenes ārsta , kas koordinē sākotnējās analīzes un uzsāk perorālos dzelzs preperātus, izvērtē asiņošanas vai kuņģa - zarnu trakta uzsūkšanās traucējumu risku un nosūta pie gastroenterologa endoskopijas veikšanai,bet pie ginekologa, ja novēro smagas menstruācijas, dzemdes miomas u. c. gadījumos.

Dzelzs deficīta anēmija: ginekologs un grūtniecība

Grūtniecības laikā dzelzs vajadzības strauji pieaug, jo mātes asins tilpums palielinās par ~40–50%, kas prasa vairāk dzelzs, kas nepieciešams augļa un placentas attīstībai. Dzelzs trūkums tiek saistīts ar priekšlaicīgām dzemdībām, zemu dzimšanas svaru, placentas un pēcdzemdību komplikācijām, kā arī ietekmi uz augļa smadzeņu attīstību. Dzelzs trūkums un dzelzs deficīta anēmija grūtniecības laikā ir izplatīta, bet bieži netiek atpazīta un netiek ārstēta.

Amerikas ginekologu un dzemdību asociācija iesaka veikt asins analīžu skrīningu ar pilnu asinsainu 1. trimestrī un 24–28 nedēļās. Ja apstiprinās anēmija, tad jāvērtē dzelzs līmenis asinīns un jāuzsāk ārstēšana - intravenozi vai perorāli dzelzs preperāti.

Paaugstināts dzelzs asinīs – kad tas kļūst par problēmu?

Lai gan raksts fokusējas uz deficītu, klīniskajā praksē novērojam, ka pacientam ir paaugstināts dzelzs līmenis asinīs (piemēram, pēc IV dzelzs, hronisku transfūziju vai retu vielmaiņas traucējumu dēļ). Interpretējot izolētu “seruma dzelzi”, jāatceras tā lielā mainība. Klīniskā nozīme ir feritīna līmenim, transferīna piesāstinājumam un klīniskajam kontekstam (iekaisums, aknu slimība, hemohromatoze). Šo rādītāju izvērtējums jāveic ģimenes ārstam.

Kā ārstēt: no uztura līdz dzelzs injekcijām

Uzturs un dzīvesveids

• Iekļaujiet hēma dzelzi (liellops, aknas, jūras veltes) un nehēma dzelzi (pākšaugi, spināti, pilngraudi).
• Kombinējiet ar C vitamīnu un izvairieties dzert tēju/kafiju tieši ēšanas laikā, jo tanīni kavē absorbciju.

Perorālais dzelzs tablešu vai pilienu formā

• Vadlīnijas iesaka sākt ar perorālo dzelzi, ja vien nav nepanesības vai uzsūkšanās traucējumi
• Pētījumi par zemāku devu vai retāku lietošanu (piem., katru otro dienu) uzrāda labāku panesamību un līdzīgu efektivitāti, jo hepcidīna regulācija ietekmē uzsūkšanos; praktiski – pielāgojiet devu, lai sasniegtu Hb +10 g/L 2–4 nedēļās.

Dzelzs sistēmas intravenozi - Venofer vai Monofer infūzijas

• Intravenoza dzelzs sistēma ir efektīvāks un ātrāks Hb un feritīna uzlabošanai situācijās ar sliktu panesamību/absorbciju vai steidzamu korekcijas nepieciešamību (piemēram, pirms lielas operācijas, grūtniecības trešajā trimestrī ar izteiktu anēmiju).
• Dzelzs infūzijas grūtniecēm uzrāda ātrāku Hb pieaugumu un mazāk kuņģa - zarnu trakta blakņu salīdzinot ar perorāliem preperātiem.

Mūsdienās intravenozā dzelzs preparātu nopietnu alerģisku reakciju risks ir zems, taču tāpat obligāti ir jākonsultējas ar ģimenes ārstu, gastroenterologu vai ginekologu pirms intravenozā dzelzs preperātu ievades. Intravenozā dzelzs infūzija var izraisīt nopietnas alerģiskas reakcijas, ja tas tiek veikts neatbilstošos apstākļos vai neatbilstošiem preperātiem.

Ja ārsts ir nozīmējis dzelzs sistēmas intravenozi, visbiežāk izvēle būs starp diviem populāriem preparātiem: Monofer un Venofer. Lai gan abi pilda vienu uzdevumu – cīnās ar anēmiju un atjauno enerģiju –, to lietošanas veids būtiski atšķiras.

Monofer infūzijas

Monofer ir mūsdienīgs, augstas koncentrācijas preparāts. Tā struktūra ļauj ievadīt ļoti lielu dzelzs devu (pat visu kursu) vienā infūzijā, kas ilgst aptuveni 15–30 minūtes. Tas ir ideāls risinājums aizņemtiem cilvēkiem – viena vizīte, un dzelzs rezerves ir atjaunotas uz vairākiem mēnešiem.

Monofer pati par sevi ir dārgāka ampula, taču jūs ietaupāt laiku un naudu par atkārtotām vizītēm un sistēmu likšanu.

*Dzelzs sistēmas cena ir 150 € par 5 Monofer ampulām.

Venofer infūzijas

Venofer ir klasiska izvēle, taču tā molekulārā uzbūve neļauj ievadīt lielu devu vienlaicīgi. Tas nozīmē, ka, lai sasniegtu to pašu rezultātu, jums būs jāapmeklē dienas stacionārs vairākas reizes (parasti 2–5 vizītes ar dažu dienu intervālu).

*Venofer zāles ir lētākas, bet kopējās izmaksas var pieaugt, ja jāmaksā par katru procedūru un uzturēšanos klīnikā.

Abi medikamenti ir droši un labi panesami, ja tos ievada mediķu uzraudzībā. Blakusparādības, piemēram, metāliska garša mutē vai galvassāpes, ir retas un pārejošas.

Pirms dzelzs sistēmas ievadīšanas nepieciešams ārsta nosūtījums šīs procedūras veikšanai vai arī konsultācijas pie kāda no "Republikas laukuma klīnikas" speciālistiem.

Ko sagaidīt no ārstēšanas: reālā laika maršruts

1. Diagnoze un cēloņa meklēšana – pilna asins aina, feritīns, transferīna piesātinājums.
2. Perorāli dzelzs preperāti (piem., 40–65 mg elementārā dzelzs/d. vai katru otro dienu) 6–8 nedēļas.
3. Intravenozais dzelzs vai “dzelzs sistēmas”, ja:
   • perorālo preperātu nepanesība vai nespēja sasniegt mērķus;
   • nepieciešama ātra korekcija (pirmsoperācijas aprūpe, grūtniecības 3. trimestris ar smagu dzelzs deficīta anēmiju);
   • malabsorbcija (celiakija, kairināto zarnu slimība), hroniskas nieru slimības vai sirds mazspējas gadījumā.
4. Terapijas ilgums: jāturpina līdz Hb normalizācijai un uzkrājumu atjaunošanai

Kad dzelzs deficīts nav “tikai dzelzs trūkums”?

• Mikrocitāra anēmija bez atbildes uz dzelzi – domājiet par talasēmijas gēnu nesēju stāvokli.
• Normocitāra/makrocitāra anēmija – iespējams B12/folāta deficīts, hronisku slimību anēmija, nieru mazspēja, kaulu smadzeņu patoloģija. Nepieciešama papildu diagnostika (B12, folāts, TSH, retikulocīti u. c.). B12 vitamīna deficīts var maskēt dzelzs deficītu un otrādi.

Biežāk uzdotie jautājumi