Muguras sāpes ir ļoti izplatītas, un lielākoties tās izraisa muskuļu pārslodze, nepareiza poza vai mugurkaula mehāniska problēma. Tomēr sāpes muguras lejasdaļā un krustos reizēm var būt saistītas ar hronisku iekaisīgu slimību – ankilozējošo spondilītu.
Ankilozējošais spondilīts, ko agrāk bieži sauca par Behtereva slimību, visbiežāk sākas jaunībā vai agrīnā pieaugušā vecumā. Pirmās pazīmes mēdz attīstīties pakāpeniski, tāpēc pacients tās var ilgstoši skaidrot ar fizisku slodzi, sēdošu darbu vai neērtu gulēšanas pozu.
Ja muguras sāpes sākās pirms 45 gadu vecuma, ilgst vairāk nekā trīs mēnešus, traucē naktī un mazinās pēc izkustēšanās, ieteicama reimatologa konsultācija.
Kas ir ankilozējošais spondilīts?
Ankilozējošais spondilīts ir hroniska iekaisīga reimatiska slimība. Tā galvenokārt skar mugurkaulu un sakroileālās locītavas – savienojumus starp krustu kaulu un iegurni.
Slimība ietilpst aksiālā spondiloartrīta grupā. Mūsdienās izšķir:
- neradiogrāfisku aksiālo spondiloartrītu, kad rentgenogrammā vēl nav raksturīgu izmaiņu;
- radiogrāfisku aksiālo spondiloartrītu jeb ankilozējošo spondilītu, kad izmaiņas sakroileālajās locītavās ir redzamas rentgenoloģiski.
Tas nozīmē, ka slimības sākumposmā cilvēkam var būt raksturīgi simptomi un magnētiskajā rezonansē konstatējamas iekaisuma pazīmes, lai gan parastajā rentgenogrammā izmaiņas vēl nav redzamas.
Ilgstošs, nekontrolēts iekaisums daļai pacientu var izraisīt mugurkaula kustīguma samazināšanos un jauna kaula veidošanos. Tomēr slimības norise cilvēkiem atšķiras, un savlaicīga diagnostika ļauj uzsākt piemērotu ārstēšanu.
Kādi ir pirmie ankilozējošā spondilīta simptomi?
Sāpes muguras lejasdaļā un krustos
Viena no raksturīgākajām pazīmēm ir pakāpeniski sākušās sāpes muguras lejasdaļā, sēžas vai krustu apvidū. Sāpes var būt dziļas, grūti precīzi lokalizējamas un reizēm pārmaiņus jūtamas vienā un otrā sēžas pusē.
Atšķirībā no akūtas muguras traumas pacients bieži nevar nosaukt konkrētu brīdi, kad sāpes sākušās.
Rīta stīvums mugurā
No rīta mugura var būt stīva, un nepieciešams laiks, lai “iekustētos”. Stīvums var saglabāties ilgāk par 30 minūtēm un atkārtoties pēc ilgstošas sēdēšanas vai cita miera perioda.
Sāpes pastiprinās miera stāvoklī
Iekaisīgām muguras sāpēm raksturīgi, ka atpūta ne vienmēr palīdz. Ilgstoša sēdēšana, gulēšana vai mazkustīgums var simptomus pastiprināt.
Dažkārt sāpes cilvēku pamodina nakts otrajā pusē un liek piecelties, izstaipīties vai pastaigāt.
Kustības palīdz mazināt simptomus
Pacienti nereti ievēro, ka pašsajūta uzlabojas pēc vingrošanas, pastaigas, izstaipīšanās vai citām kustībām. Tas ir pretēji daudzām mehāniskām muguras sāpēm, kuras var pastiprināt noteikta fiziska slodze.
Nogurums
Hronisks iekaisums var izraisīt izteiktu nogurumu, enerģijas trūkumu un grūtības atjaunoties pat pēc pietiekama miega. Nogurums reizēm parādās vēl pirms diagnozes noteikšanas.
Kā atšķiras iekaisīgas un mehāniskas muguras sāpes?
Mehāniskas sāpes bieži sākas pēc pārslodzes, neveiklas kustības vai traumas. Tās parasti pastiprinās pie noteiktām kustībām vai slodzes un mazinās atpūšoties.
Par iekaisīgām muguras sāpēm vairāk liecina šādu pazīmju kombinācija:
- sāpes sākušās pirms 45 gadu vecuma;
- simptomi turpinās ilgāk par trim mēnešiem;
- sāpes sākušās pakāpeniski;
- no rīta ir izteikts stīvums;
- sāpes pastiprinās miera stāvoklī;
- kustības un fiziskās aktivitātes palīdz;
- sāpes traucē naktī, īpaši nakts otrajā pusē;
- sāpes jūtamas sēžas vai krustu apvidū;
- pretiekaisuma līdzekļi var samērā ātri mazināt simptomus.
Neviena atsevišķa pazīme pati par sevi neapstiprina ankilozējošo spondilītu. Diagnozi nosaka, izvērtējot simptomu kopumu, izmeklēšanas rezultātus un citas iespējamās slimības.
Vai slimība var skart arī citas ķermeņa daļas?
Lai gan ankilozējošais spondilīts galvenokārt skar mugurkaulu, iekaisums var parādīties arī citās vietās.
Sāpes papēžos
Iekaisums var attīstīties vietās, kur cīpslas un saites piestiprinās kaulam. To sauc par entezītu. Bieži tiek skarta Ahilleja cīpslas piestiprināšanās vieta vai pēdas apakšdaļa pie papēža.
Perifēro locītavu iekaisums
Dažiem pacientiem pietūkst un sāp gūžas, ceļa, potītes vai citas locītavas. Gūžas locītavu iesaiste var būt saistīta ar izteiktākiem kustību ierobežojumiem.
Acs iekaisums
Aksiāls spondiloartrīts var būt saistīts ar akūtu priekšējo uveītu. Par to var liecināt:
- pēkšņas sāpes vienā acī;
- acs apsārtums;
- izteikta jutība pret gaismu;
- redzes miglošanās.
Šādu simptomu gadījumā nepieciešama steidzama acu ārsta apskate.
Psoriāze un zarnu iekaisuma slimības
Spondiloartrīta grupas slimības var būt saistītas ar psoriāzi, Krona slimību vai čūlaino kolītu. Reimatologam jāpastāsta par ilgstošu caureju, asinīm vēdera izejā, sāpēm vēderā, psoriāzi vai līdzīgām slimībām ģimenē.
Vai ar ankilozējošo spondilītu slimo tikai vīrieši?
Nē. Ar aksiālo spondiloartrītu slimo gan vīrieši, gan sievietes. Sievietēm slimības simptomi reizēm ir mazāk raksturīgi, rentgenoloģiskas izmaiņas var attīstīties lēnāk un biežāk var būt sāpes ārpus mugurkaula.
Tāpēc slimību nedrīkst izslēgt tikai pacienta dzimuma dēļ.
Kā nosaka ankilozējošā spondilīta diagnozi?
Nav viena atsevišķa izmeklējuma, kas visiem pacientiem droši apstiprinātu vai izslēgtu šo slimību. Reimatologs izvērtē:
- simptomu sākšanās vecumu un ilgumu;
- sāpju saistību ar kustībām un atpūtu;
- rīta stīvuma ilgumu;
- mugurkaula un locītavu kustīgumu;
- papēžu un citu cīpslu piestiprināšanās vietu jutīgumu;
- psoriāzi, acu iekaisumus un zarnu simptomus;
- līdzīgas slimības ģimenē.
Var tikt nozīmētas asins analīzes, tostarp C reaktīvais olbaltums, eritrocītu grimšanas ātrums un noteiktās situācijās HLA-B27 tests.
Svarīgi zināt, ka normāli iekaisuma rādītāji neizslēdz aksiālo spondiloartrītu. Arī negatīvs HLA-B27 rezultāts nenozīmē, ka slimības noteikti nav, savukārt pozitīvs rezultāts pats par sevi vēl neapstiprina diagnozi.
Attēldiagnostikā var izmantot sakroileālo locītavu rentgenogrammu. Ja simptomi rada aizdomas par iekaisīgu slimību, bet rentgenogrammā raksturīgu pārmaiņu nav, ārsts var rekomendēt magnētisko rezonansi.
Kā ārstē ankilozējošo spondilītu?
Ārstēšanas mērķis ir mazināt sāpes un stīvumu, kontrolēt iekaisumu, saglabāt mugurkaula kustīgumu un spēju pilnvērtīgi piedalīties ikdienas aktivitātēs.
Ārstēšanas plāns var ietvert:
- regulāras, individuāli piemērotas fiziskās aktivitātes;
- fizioterapiju un stājas vingrinājumus;
- nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, ja ārsts tos uzskata par piemērotiem;
- bioloģiskus vai citus mērķētus medikamentus aktīvas slimības gadījumā;
- smēķēšanas pārtraukšanu;
- regulāru slimības aktivitātes un ārstēšanas rezultātu izvērtēšanu.
Zāļu izvēli nosaka reimatologs, ņemot vērā slimības aktivitāti, citus veselības traucējumus, iepriekšējo ārstēšanu un pacienta individuālos riskus. Patstāvīgi ilgstoši lietot pretiekaisuma līdzekļus nav ieteicams.
Regulāra vingrošana ir būtiska ārstēšanas daļa, nevis tikai papildinājums medikamentiem.
Kad nepieciešama reimatologa konsultācija?
Reimatologa konsultāciju ieteicams apsvērt, ja muguras sāpes:
- sākušās pirms 45 gadu vecuma;
- turpinās ilgāk par trim mēnešiem;
- ir izteiktākas no rīta vai pēc atpūtas;
- mazina izkustēšanās, nevis gulēšana;
- regulāri modina nakts otrajā pusē;
- saistītas ar sāpēm sēžas, krustu vai papēžu apvidū;
- pavada locītavu pietūkums, psoriāze, zarnu iekaisuma simptomi vai atkārtots acu iekaisums.
Agrīnā slimības stadijā rentgenogramma var būt bez raksturīgām izmaiņām, tādēļ ilgstošus un iekaisumam raksturīgus simptomus nevajadzētu ignorēt.
Reimatologa konsultācijā ārsts izvērtēs sūdzības, iepriekšējos izmeklējumus un noteiks, vai nepieciešamas papildu analīzes vai attēldiagnostika.
Lai pieteiktos reimatologa konsultācijai Republikas laukuma klīnikā Rīgas centrā, zvaniet pa tālruni 28002363.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai ankilozējošo spondilītu var izārstēt pilnībā?
Pašlaik nav terapijas, kas slimību pilnībā likvidētu. Tomēr piemērota ārstēšana var kontrolēt iekaisumu, mazināt simptomus un palīdzēt saglabāt kustīgumu un dzīves kvalitāti.
Vai ankilozējošais spondilīts vienmēr izraisa mugurkaula saaugšanu?
Nē. Slimības norise katram pacientam atšķiras. Ne visiem veidojas izteiktas strukturālas pārmaiņas vai mugurkaula daļu saaugšana.
Vai normālas asins analīzes izslēdz slimību?
Nē. Daļai pacientu C reaktīvais olbaltums un citi iekaisuma rādītāji var būt normas robežās. Rezultāti jāvērtē kopā ar simptomiem un attēldiagnostiku.
Vai pozitīvs HLA-B27 nozīmē, ka cilvēkam ir ankilozējošais spondilīts?
Nē. Šis ģenētiskais marķieris palielina slimības iespējamību, taču daudziem HLA-B27 pozitīviem cilvēkiem slimība nekad neattīstās.
Pie kura ārsta vērsties ar aizdomām par ankilozējošo spondilītu?
Slimību diagnosticē un ārstē reimatologs. Ja parādās pēkšņas sāpes acī, apsārtums, jutība pret gaismu vai redzes miglošanās, nepieciešama arī steidzama oftalmologa palīdzība.
