Vairogdziedzera mezgli: kas jāzina pacientam

Vairogdziedzera mezgli ir bieža atradne, kas vairumā gadījumu nav bīstama, taču prasa rūpīgu izvērtēšanu. Ultrasonogrāfija ir neaizstājama diagnostikas metode, kas ļauj droši un precīzi novērtēt mezglus. Endokrinologs ir galvenais speciālists, kas nosaka turpmāko taktiku un nodrošina ilgtermiņa uzraudzību. Pacientam svarīgi zināt, ka savlaicīga diagnostika un regulāra kontrole ir labākais veids, kā saglabāt veselību un mieru.

Kas ir vairogdziedzera mezgli?

Vairogdziedzeris ir neliels, tauriņa formas dziedzeris kakla priekšpusē, kas regulē vielmaiņu, enerģijas patēriņu un daudzas organisma funkcijas. Viena no biežākajām atradnēm šajā dziedzerī ir vairogdziedzera mezgli – nelieli veidojumi, kas var būt gan labdabīgi, gan retos gadījumos ļaundabīgi. Lai gan lielākā daļa mezglu nav bīstami, to atklāšana rada jautājumus un satraukumu. Šajā rakstā aplūkosim, kas ir mezgli, kā tie rodas, kā tos diagnosticē un ārstē, kā arī kāda ir ultrasonogrāfijas un endokrinologa nozīme.

• Definīcija: mezgls ir strukturāla izmaiņa vairogdziedzera audos, kas atšķiras no apkārtējā dziedzera. Tas var būt ciets, šķidrumu saturošs (cistisks) vai jaukta tipa.
• Izplatība: pēc dažādiem pētījumiem, līdz 60 gadu vecumam mezgli konstatējami aptuveni pusei cilvēku. Lielākā daļa tiek atklāti nejauši, veicot ultrasonogrāfiju citu iemeslu dēļ.
• Labdabīgums: tikai 5–10% mezglu izrādās ļaundabīgi, pārējie ir labdabīgi un bieži vien nerada simptomus.

Vairogdziedzera mezglu cēloņi

Mezglu veidošanās iemesli ir dažādi, un bieži vien precīzu cēloni noteikt nevar. Tomēr ir vairāki riska faktori:

• Joda deficīts uzturā – vēsturiski biežākais iemesls.
• Ģenētiskā predispozīcija – ja ģimenē ir bijušas vairogdziedzera slimības.
• Vecums un dzimums – mezgli biežāk sastopami sievietēm un pieaug ar vecumu.
• Hormonālās svārstības – grūtniecība, menopauze.
• Radiācijas iedarbība bērnībā vai jaunībā.

Vairogdziedzera mezglu simptomi

Lielākā daļa mezglu ir asimptomātiski. Tomēr dažos gadījumos var parādīties:

• Redzams vai sataustāms veidojums kaklā.
• Spiediena sajūta, apgrūtināta rīšana vai elpošana.
• Balss aizsmakums, ja mezgls spiež uz nerviem.
• Hormonāli aktīvi mezgli var izraisīt hipertireozi (paātrināta sirdsdarbība, svīšana, svara zudums) vai retāk hipotireozi (nogurums, svara pieaugums, aukstuma nepanesība).

Diagnostika

Klīniskā izmeklēšana

Kakla palpācija ir viens no svarīgākajiem fiziskās apskates elementiem, kad ir aizdomas par vairogdziedzera mezgliem, palielinājumu vai citiem traucējumiem. Šī izmeklēšanas metode ļauj ārstam iegūt ļoti vērtīgu pirmreizēju informāciju bez instrumentāliem izmeklējumiem.

Pamatojoties uz palpācijas datiem, ārsts var ieteikt:

• vairogdziedzera ultrasonogrāfiju,
• hormonu analīzes,
• smalkās adatas aspirācijas biopsiju (ja mezgls aizdomīgs),
• dinamisku novērošanu.

Palpācija sniedz tikai pirmo iespaidu, bet kombinācijā ar sonogrāfiju tā ir ļoti precīza diagnostikas metode.

USG vairogdziedzerim

USG vairogdziedzerim ir galvenā metode mezglu izvērtēšanai.

• Tā ļauj noteikt mezgla izmēru, struktūru, robežas, asinsriti.
• USG vairogdziedzerim palīdz atšķirt cistiskus un cietus mezglus.
• Ir noteikti ultrasonogrāfiski kritēriji, kas var liecināt par paaugstinātu ļaundabīguma risku (neregulāras malas, mikrokalcifikāti, palielināti limfmezgli).
• USG vairogdziedzerim ir nesāpīga, droša un atkārtojama metode, kas piemērota gan sākotnējai diagnostikai, gan dinamikas novērošanai.

“Republikas laukuma klīnikā” strādā augsti kvalificēti ultrasonogrāfijas speciālisti, kas ikdienā izmeklē USG vairogdziedzerim.

Smalkas adatas aspirācijas biopsija (FNAB)

Ja ultrasonogrāfijā mezgls šķiet aizdomīgs vai lielāks par 1 cm, pacientam tiek rekomendēts veikt vairogdziedzera mezglu biopsiju. Ar plānu adatu paņem šūnu paraugu, ko nosūta uz laboratoriju un ar mikroskopu izmeklē citoloģiski jeb šūnu līmenī.

Laboratoriskie izmeklējumi

• Vairogdziedzera hormoni (TSH, brīvais T4, T3).
• Antivielas, ja ir aizdomas par autoimūnu slimību.

Papildu metodes

Retāk izmanto scintigrāfiju, lai noteiktu, vai mezgls ir “auksts”, “silts” vai “karsts” jeb hormonāli aktīvs mezgls.

Vairogdziedzera mezglu ārstēšana

Ārstēšana atkarīga no mezgla veida, izmēra, simptomiem un biopsijas rezultātiem.

• Novērošana: ja mezgls ir mazs, labdabīgs un nerada simptomus, pietiek ar regulāru USG kontroli.
• Medikamentoza terapija: dažos gadījumos lieto hormonu terapiju, lai samazinātu mezgla augšanu.
• Radioaktīvā joda terapija: izmanto hormonāli aktīviem mezgliem.
• Ķirurģija: ja mezgls ir liels, rada simptomus vai ir ļaundabīgs. Operācijas apjoms var būt daļēja vai pilnīga vairogdziedzera izņemšana.

Endokrinologa loma

Endokrinologs ir galvenais speciālists, kas izvērtē vairogdziedzera mezglus. Viņa uzdevumi:

• Veikt detalizētu anamnēzi un klīnisko izmeklēšanu.
• Izvēlēties piemērotākos diagnostikas testus.
• Interpretēt ultrasonogrāfijas un biopsijas rezultātus.
• Noteikt ārstēšanas taktiku – novērošanu, medikamentus vai ķirurģiju.
• Uzraudzīt pacientu ilgtermiņā, jo mezgli var mainīties laika gaitā.

Endokrinologa kompetence nodrošina, ka pacients saņem individuāli pielāgotu, drošu un efektīvu aprūpi.

Dzīvesveids un profilakse

Lai gan mezglu veidošanos pilnībā novērst nevar, ir daži ieteikumi:

• Nodrošināt pietiekamu joda uzņemšanu ar uzturu (jodēts sāls, jūras produkti).
• Regulāri veikt profilaktiskas pārbaudes, īpaši, ja ģimenē ir vairogdziedzera slimības.
• Izvairīties no nevajadzīgas radiācijas iedarbības.
• Sekot līdzi vispārējai veselībai un hormonālajam līdzsvaram.

Biežākie jautājumi