Kāpēc “dzelzs trūkums” ir tik izplatīts?
Dzelzs deficīta anēmija ir visbiežākā uzturvielu deficīta izraisītā anēmija pasaulē. Tās iemesli ir vienkārši: nepietiekams uzņemtais dzelzs daudzums ar uzturu, sliktāka uzsūkšanās, palielinātas vajadzības ( visbiežāk grūtniecības gadījumā) un asins zudumi (menstruācijas, kuņģa‑zarnu trakta asiņošana). Pasaules mēroga pārskati un klīniskās vadlīnijas konsekventi uzsver, ka dzelzs deficīta anēmija ir bieži sastopama un ārstējama, taču tās cēlonis vienmēr jāmeklē mērķtiecīgi.
Pasaules veselības organizācijas norāda, ka ar anēmiju dzīvo simtiem miljonu sieviešu un bērnu; dzelzs deficīts ir visizplatītākais cēlonis. Tas nav tikai “nogurums” – anēmija tieši ietekmē mirstību, mātes un bērna iznākumus un dzīves kvalitāti.
Dzelzs loma organismā un “hēma dzelzs” nozīme
Dzelzs ir hemoglobīna un mioglobīna sastāvdaļa, kas piedalās elektronu pārnesē un hormonu sintēzē. Uzturā dzelzs ir divās formās: hēma dzelzs (dzīvnieku izcelsmes produkti) un nehēma dzelzs (augu izcelsmes produkti). Pastāv uzskats, ka hēma dzelzs uzsūcas labāk. Tipiskā “rietumu pasaules” diētā nodrošina ~10–15% kopējā dzelzs daudzuma, tomēr šī proporcija dod nesamērīgi lielu ieguldījumu absorbcijā.
Lai nodrošinātu normālu dzelzs līmeni asinīs nepieciešams apvienot nehēma dzelzi (pākšaugi, zaļie lapu dārzeņi) ar C vitamīnu un/vai nelielu daudzumu hēma dzelzs avotu (gaļa, zivis), lai uzlabotu uzsūkšanos.
Dzelzs trūkuma pazīmes: kad jādomā par analīzēm?
Visbiežāk pacienti sūdzas par nogurumu, nespēku, elpas trūkumu slodzes laikā, bālumu, reiboņiem, galvassāpēm un sirdsklauvēm. Mutes kaktiņu plaisāšana, trausli nagi un matu izkrišana arī pieder pie dzelzs trūkuma pazīmēm. Uzskaitītie simptomi ir nespecifiski, tāpēc diagnostika balstās uz asins analīzēm.
Retāk pacientiem rodas vēlme ēst netipiskas lietas, piemēram, krītu vai ledu – PICA sindroms. PICA nav “kaprīze”, bet bieži saistīta ar izmaiņām smadzeņu dopamīna sistēmā un garšas uztverē, ko ietekmē dzelzs trūkums organismā.
Ko nozīmē “dzelzs līmenis asinīs” un kādas analīzes nepieciešamas?
Ikdienā pacienti bieži prasa “dzelzs līmeni asinīs”, taču atsevišķs seruma dzelzs rādītājs ir mainīgs un diagnostikā nepietiekams. Starptautiskās vadlīnijas rekomendē:
- Pilnu asinsainu (Hb, MCV u. c.),
- Feritīnu (galvenais uzkrājumu marķieris),
- Transferrīna piesātinājumu (TSAT) un dažkārt CRP (iekaisuma korekcijai),
- Apsvērt šķīstošo transferīna receptoru gadījumos ar iekaisumu.
Diagnostiskie sliekšņi:
- Atsevišķas ārstu asociācijas iesaka feritīna robežvērtību 45 ng/mL, nevis 15 ng/mL, lai nepalaistu garām dzelzs trūkumu.
- Hroniska iekaisuma vai hroniskas nieru slimības gadījumā feritīns var būt “maldinoši normāls”; papildus jāvērtē TSAT un citi rādītāji.
Pietiekami labs Hb pieaugums( ≥10 g/L) 2 nedēļu laikā pēc terapijas sākuma praktiski apstiprina absolūtu dzelzs deficītu – pat ja sākotnējie rādītāji bija pretrunīgi.
Dzelzs trūkuma cēloņi: ģimenes ārsta un ginekologa loma
Dzelzs trūkums nav diagnozes “gals”, bet gan signāls meklēt cēloni:
- Sievietēm pirms menopauzes – biežākais iemesls ir menstruālā asiņošana; tomēr gastroenterologu asociācijas iesaka apsvērt arī gastroskopiju un kolonoskopija, jo kuņģa – zarnu trakta patoloģijas var slēpties bez simptomiem.
- Vīriešiem un sievietēm pēc 40 gadu vecuma –tiek rekomendēta gastroskopija un kolonoskopija
- Ja endoskopijas laikā nenosaka asiņošanas cēloni, tad veic Helicobacter pylori biopsiju un ārstēšana pozitīva rezultāta gadījumā; celiakijas gadījumā – seroloģija ar biopsiju tikai pozitīva testa gadījumā. Visbiežāk Helicobacter pylori biopsiju veic skrīninga ietvaros, lai pārliecinātos par baktērijas neesamību kuņģa gļotādā.
Ārstu iesaiste dzelzs trūkuma gadījumā
Ģimenes ārsts koordinē sākotnējās analīzes un uzsāk perorālos dzelzs preperātus, izvērtē asiņošanas vai kuņģa – zarnu trakta uzsūkšanās traucējumu risku un nosūta pie gastroenterologa endoskopijas veikšanai,bet pie ginekologa, ja novēro smagas menstruācijas, dzemdes miomas u. c. gadījumos.
Dr. Ruslans Mihailovskis
Dr. Viktorija Margevičus
Dr. Denis Jevdokimov
Dzelzs deficīta anēmija: ginekologs un grūtniecība
Grūtniecības laikā dzelzs vajadzības strauji pieaug, jo mātes asins tilpums palielinās par ~40–50%, kas prasa vairāk dzelzs, kas nepieciešams augļa un placentas attīstībai. Dzelzs trūkums tiek saistīts ar priekšlaicīgām dzemdībām, zemu dzimšanas svaru, placentas un pēcdzemdību komplikācijām, kā arī ietekmi uz augļa smadzeņu attīstību. Dzelzs trūkums un dzelzs deficīta anēmija grūtniecības laikā ir izplatīta, bet bieži netiek atpazīta un netiek ārstēta.
Amerikas ginekologu un dzemdību asociācija iesaka veikt asins analīžu skrīningu ar pilnu asinsainu 1. trimestrī un 24–28 nedēļās. Ja apstiprinās anēmija, tad jāvērtē dzelzs līmenis asinīns un jāuzsāk ārstēšana – intravenozi vai perorāli dzelzs preperāti.
Paaugstināts dzelzs asinīs – kad tas kļūst par problēmu?
Lai gan raksts fokusējas uz deficītu, klīniskajā praksē novērojam, ka pacientam ir paaugstināts dzelzs līmenis asinīs (piemēram, pēc IV dzelzs, hronisku transfūziju vai retu vielmaiņas traucējumu dēļ). Interpretējot izolētu “seruma dzelzi”, jāatceras tā lielā mainība. Klīniskā nozīme ir feritīna līmenim, transferīna piesāstinājumam un klīniskajam kontekstam (iekaisums, aknu slimība, hemohromatoze). Šo rādītāju izvērtējums jāveic ģimenes ārstam.
Kā ārstēt: no uztura līdz dzelzs injekcijām
1) Uzturs un dzīvesveids
- Iekļaujiet hēma dzelzi (liellops, aknas, jūras veltes) un nehēma dzelzi (pākšaugi, spināti, pilngraudi).
- Kombinējiet ar C vitamīnu un izvairieties dzert tēju/kafiju tieši ēšanas laikā, jo tanīni kavē absorbciju.
2) Perorālais dzelzs (tabletes/pilieni)
- Vadlīnijas iesaka sākt ar perorālo dzelzi, ja vien nav nepanesības vai uzsūkšanās traucējumi
- Pētījumi par zemāku devu vai retāku lietošanu (piem., katru otro dienu) uzrāda labāku panesamību un līdzīgu efektivitāti, jo hepcidīna regulācija ietekmē uzsūkšanos; praktiski – pielāgojiet devu, lai sasniegtu Hb +10 g/L 2–4 nedēļās.
3) Intravenozais dzelzs (dzelzs injekcijas / “dzelzs sistēmas”)
- Intravenozs dzelzs ir efektīvāks un ātrāks Hb un feritīna uzlabošanai situācijās ar sliktu panesamību/absorbciju vai steidzamu korekcijas nepieciešamību (piemēram, pirms lielas operācijas, grūtniecības trešajā trimestrī ar izteiktu anēmiju).
- Grūtniecēm intravenozs dzelzs uzrāda ātrāku Hb pieaugumu un mazāk kuņģa – zarnu trakta blakņu salīdzinot ar perorāliem preperātiem.
Mūsdienās intravenozā dzelzs preparātu nopietnu alerģisku reakciju risks ir zems, taču tāpat obligāti ir jākonsultējas ar ģimenes ārstu, gastroenterologu vai ginekologu pirms intravenozā dzelzs preperātu ievades. Intravenozā dzelzs ievadīšana var izraisīt nopietnas alerģiskas reakcijas, ja tas tiek veikts neatbilstošos apstākļos vai neatbilstošiem preperātiem.
Ko sagaidīt no ārstēšanas: reālā laika maršruts
- Diagnoze un cēloņa meklēšana – pilna asins aina, feritīns, transferīna piesātinājums.
- Perorāli dzelzs preperāti (piem., 40–65 mg elementārā dzelzs/d. vai katru otro dienu) 6–8 nedēļas.
- Intravenozais dzelzs vai “dzelzs sistēmas”, ja:
- perorālo preperātu nepanesība vai nespēja sasniegt mērķus;
- nepieciešama ātra korekcija (pirmsoperācijas aprūpe, grūtniecības 3. trimestris ar smagu dzelzs deficīta anēmiju);
- malabsorbcija (celiakija, kairināto zarnu slimība), hroniskas nieru slimības vai sirds mazspējas gadījumā.
- Terapijas ilgums: jāturpina līdz Hb normalizācijai un uzkrājumu atjaunošanai
Kad dzelzs deficīts nav “tikai dzelzs trūkums”?
- Mikrocitāra anēmija bez atbildes uz dzelzi – domājiet par talasēmijas gēnu nesēju stāvokli.
- Normocitāra/makrocitāra anēmija – iespējams B12/folāta deficīts, hronisku slimību anēmija, nieru mazspēja, kaulu smadzeņu patoloģija. Nepieciešama papildu diagnostika (B12, folāts, TSH, retikulocīti u. c.). B12 vitamīna deficīts var maskēt dzelzs deficītu un otrādi.
