Hronisks pankreatīts – diagnostikas nozīme un tālākā rīcība

Hronisks pankreatīts ir progresējošs aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas izraisa neatgriezeniskus morfoloģiskus dziedzera bojājumus. Starptautiskie pētījumi apliecina: agrīna un precīza diagnostika ir izšķirošais faktors, lai izvairītos no komplikācijām, piemēram, cukura diabēta, malabsorbcijas un pat aizkuņģa dziedzera vēža attīstības.

Kas ir hronisks pankreatīts?

Hronisks pankreatīts rodas, kad aizkuņģa dziedzera audos attīstās hronisks iekaisums, kas laika gaitā izraisa fibrozi (rētaudu veidošanos). Tas noved pie divām galvenajām funkcionālajām problēmām:

• Eksokrīnā mazspēja – dziedzeris vairs nespēj ražot pietiekami daudz enzīmu, lai nodrošinātu tauku, olbaltumvielu un ogļhidrātu sagremošanu
• Endokrīnā mazspēja – tiek bojātas Langerhansa saliņas, kas noved pie insulīna ražošanas traucējumiem, kā rezultātā attīstās cukura diabēts

Kāpēc rodas hronisks pankreatīts?

Starptautiskā medicīnas literatūra izmanto TIGAR-O klasifikācijas sistēmu, lai identificētu hroniska pankreatīta cēloņus:

• T (Toksisks bojājums) – alkohola pārmērīga lietošana (visbiežākais cēlonis), smēķēšana (katalizators, kas paātrina progresiju), hiperkalciēmija, hroniska nieru mazspēja.
• I (Idiopātisks) – gadījumi, kad cēloni neizdodas noteikt.
• G (Ģenētisks) – mutācijas CFTR, PRSS1 un SPINK1 gēnos. Īpaši nozīmīgi agrīnas saslimšanas gadījumos.
• A (Autoimūns) – autoimūnais pankreatīts (1. un 2. tips), kas bieži maskējas kā audzējs.
• R (Recividējošs) – atkārtotas akūta pankreatīta epizodes, kas transformējas hroniskā formā.
• O (Obstruktīvs) – aizkuņģa dziedzera vada (Virsunga vads) nosprostojums audzēja, striktūru vai traumatisku bojājumu dēļ.

Hroniska pankreatīta pazīmes

Hroniska pankreatīta pazīmes var būt mānīgas. Daudziem pacientiem sākotnējās stadijās simptomi ir viegli, taču, progresējot fibrozei, tie kļūst izteikti.

Sāpju sindroms

Sāpes ir biežākā hroniska pankreatīta pazīme (ap 80-90% pacientu). Tās raksturojas kā:

• Lokalizācija – epigastrijā (augšējā vēdera daļā), ar izstarojumu uz muguru (starp lāpstiņām).
• Raksturs – trulas, smeldzošas sāpes, kas bieži pastiprinās 15–30 minūtes pēc ēšanas (īpaši treknas pārtikas).
• Paradoksālā atvieglošanās – sāpes var nedaudz samazināties, noliecoties uz priekšu (“pankreatīta poza”), kas atvieglo spiedienu uz aizkuņģa dziedzera nervu pinumiem.

Eksokrīnā mazspēja

Kad 90% aizkuņģa dziedzera funkcionālo audu ir bojāti, attīstās eksokrīnā mazspēja:

• Steatoreja – fekālijas ir taukainas, spīdīgas, ar ļoti nepatīkamu aromātu, un tās ir grūti noskalot podā. Tas liecina par tauku nesagremošanu.
• Svara zudums – neskatoties uz normālu vai palielinātu apetīti, pacients zaudē svaru, jo ķermenis nespēj uzņemt barības vielas.
• Vitamīnu deficīts – taukskābju un taukos šķīstošo vitamīnu (A, D, E, K) pazemināts līmenis.

Endokrīnā mazspēja

Hronisks pankreatīts var izraisīt tā saukto “3c tipa cukura diabētu”. Atšķirībā no 1. vai 2. tipa diabēta, šajā gadījumā tiek iznīcinātas gan insulīnu, gan glikagonu ražojošās šūnas. Tas padara pacientus īpaši uzņēmīgus pret straujām cukura līmeņa svārstībām un hipoglikēmiju.

Hroniska pankreatīta diagnostika

Diagnozes noteikšana ir komplekss process, jo sākumstadijā simptomi var būt nespecifiski. Hronisku pankreatītu nevar diagnosticēt tikai ar asins analīzēm, tāpēc papildu asins analīzēm jāveic vēdera dobuma ultrasonogrāfija, kā arī nepieciešamības gadījumā jāvēršas pie ķirurga.

Laboratoriskā diagnostika

Svarīgi saprast: asins analīzes (amilāze/lipāze) hroniskas formas gadījumā bieži ir normālas.

• Fekālā elastāze-1 – zelta standarts eksokrīnās mazspējas noteikšanai. Rādītājs zem 200 µg/g norāda uz vidēji smagu, zem 100 µg/g – uz smagu mazspēju.
• HbA1c un glikozes līmenis – cukura diabēta agrīna diagnostika.
• IgG4 līmenis serumā – svarīgs autoimūna pankreatīta izslēgšanai.

Attēlveidošanas metodes

• Vēdera dobuma ultrasonogrāfija (USG) – pirmās izvēles metode, lai noteiktu paplašinātus vadus un kalcinātus.
• Endoskopiskā ultrasonogrāfija (EUS) – augstākā precizitāte. Tā ļauj saskatīt pat sīkākās parenhīmas izmaiņas, kuras neuzrāda parasts USG vai CT, jo iespējams apskatīt aizkuņģa dziedzeri no iekšpuses. Taču šis izmeklējums nav viegli pieejams.
• MRCP (Magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfija) – neinvazīva metode, kas vizualizē aizkuņģa dziedzera vadu sistēmu.

Hroniska pankreatīta ārstēšana

Ārstēšanas mērķis ir sāpju kontrole, komplikāciju novēršana un dzīves kvalitātes uzturēšana.

• Dzīvesveida izmaiņas – pilnīga alkohola un smēķēšanas pārtraukšana ir absolūti nepieciešama. Smēķēšana paātrina fibrozes attīstību.
• Enzīmu aizstājterapija (PERT) – pankreatīna preparātu lietošana kopā ar ēdienreizēm, lai aizstātu trūkstošos fermentus.
• Pretsāpju terapija – sākas ar vienkāršiem pretsāpju līdzekļiem, bet bieži prasa preperātus, kas iedarbojas uz nervu sistēmu, vai pat ķirurģisku iejaukšanos.
• Ķirurģiskā vai endoskopiskā iejaukšanās – indikācijas ir hroniskas, nepanesamas sāpes, vadu striktūras, akmeņi vados vai aizdomas par malignitāti (vēzi). Šeit būtiska ir pieredzējuša ķirurga konsultācija, lai izvērtētu drenāžas operāciju vai rezekcijas nepieciešamību.

Ķirurga konsultācija

Daudzi pacienti kļūdainai uzskata, ka ķirurgs ir nepieciešams tikai operācijas veikšanai. Patiesībā ķirurga konsultācija “Republikas laukuma klīnikā” ir stratēģisks solis, lai noteiktu:

• Sāpju menedžmentu – hronisks pankreatīts bieži izraisa neciešamas sāpes, kuras nevar kontrolēt tikai ar diētu.
• Komplikāciju novēršanu – ja vēdera dobuma ultrasonogrāfijā redzami vadi, kas ir būtiski sašaurināti vai bloķēti, ķirurgs izvērtē minimāli invazīvas iejaukšanās nepieciešamību.
• Multidisciplināra pieeja – sadarbība starp gastroenterologu un ķirurgu nodrošina, ka jūs nesaņemat tikai simptomātisku ārstēšanu, bet gan ilgtermiņa risinājumu savai veselībai.

Dr. Jānis Opincāns